Mans pirmais dzejolis, kuru esmu veltījis kāzām. Draugi lieliski to pieņēma un iekļāva apsveikuma kartiņā. Patīkami!

***

Stiebru pa stiebram kuplo kopīgais krūms,

Tas tiecas uz sauli un atmiņu lapas krāj,

Katrs zars iezīmē jaunu dzīves posmu,

Katrs zieds jaunu uzvaru.

Šī diena liks uzziedēt visam kokam,

Koši baltām ziedlapām,

Jo divas dzīves vienotas kļūs.

Sajūsmas saucieni baros saknes.

Laba vēlējumi stiprinās tā zarus.

Savīs kopā Lindas un Māra garus.

Advertisements

Vakara mūzika.

April 17, 2011


Kluss instruments ar skaļu vokālu,

Balss tembrs izteic savu nostāju.

Katra skaņa iezīmējās kustībā,

Tā kairina nervu galus,

Rada izjūtu aprises un reakciju.

Matu gali durās krūtīs,

Acis aizgriežas uz iekšu no labsajūtas,

Un skatiens skatās sirds logu rūtīs.

Nagi ieurbjas plecu ādā,

Dziļš vaids pavada ik milimetru,

Cietie krūšu gali liecina par tuvojošos vētru.

**
Turu tevi savās rokās,

Vēroju, kā uz manis gurni lokās.

Sirdij pavēlēt nav varas.

Kā lai izskaidro to,

Kas starp mums šobrīdi daras?

**

Paātrināta elpa,

Uz muguras dzimst sviedru lāses,

Emocijas pilda vīna glāzes,

Starp dvēselēm briest dzīres,

Ir zudis priekšpēles vokāls,

To pavada šis duets,

Dubultas elsas un virmojošs gaiss,

Tāds bija mans neaizmirstamākais negaiss.

Ļoti vēla vakarā…

March 7, 2011


Attēla avots: http://s.exs.lv/2cm

Attēla avots: http://s.exs.lv/2cm

Krēsla pletās platumā un lika mūsu ēnām saplūst kopā. Pārvērsties par kaut ko daudz augstāku un prātam neaptveramu. Pietiekoši spēcīgu, lai liktu sirdīm sajūsmā kliegt vēl septiņus gadu desmitus. Iespējams pat bezgalīgi ilgi.

Manāms drēgnums izmainīja Tavu samtaino ādu un es ar lielāko baudu dāvāju siltu apskāvienu. Nav lielāka gandarījuma par spīdumu Tavās acīs. Viņam ir neierobežota vara pār mani. Gluži tāpat, kā visam, ko Tu dari.

Klausoties sienāžu vijolēs, mēs sagaidām pirmās zvaigznes. Tas ir mirklis, kad tiek otreiz izdzīvotas pirmās, kopīgās atmiņas, kalnu mīlestības aizmetņi, pilnmēness apspīdētas peldes, prātu reibinošas dejas un vīna vakari.

Maigs skūpsts un nedadz mikla lūpu garša pavadīja pēdejos saules starus pazūdam aiz apvāršņa. Rokas sakļāvās uz brīdi vēl ciešāk, iztaisnojot pēdas, liekot kājām savīties kopā, bet ausīs izskanēja sen gaidītie atslēgas vārdi…

 

+++

 

Vakara tēja.

February 22, 2011


Attēla avots: http://s.exs.lv/27o

Attēla avots: http://s.exs.lv/27o

Karsts ūdens tiek pārliets,
Sasmalcinātās lapas sāk briest.
Tās atdot visu savu spēku,
Radot patīkamo garšu un krāsu.
Karstas tējas garaiņi,
Nebēdnīgi, kairinoši palaidņi.
Kutina katru smaržas receptoru,
Lūpas paliek miklas,
Kā magnēti velk karsto krūzi klāt.
Garšas kārpiņas pāršalc baudas agonija,
Tiek izjusts citrons,
Bet acīs uzplaukst jasmīna zieds.
Plaukstas galīgi karstas.
Krūze tukšojas ik brīdi,
Smaids sejā teju vai sprīdi plats.
Rodas nebēdnīgi sapņu aizmetņi,
Pirmie miega vēstneši…
Tā paiet kārtējā diena.
Tā piedzimst skaistāka rītdiena.

Apskāviena attālumā.

February 10, 2011


Attēla avots: http://s.exs.lv/235

Attēla avots: http://s.exs.lv/235

Mums vienmēr jābūt apskāviena attalumā. Dienas vai divu gājienā. Tā, lai nepazūd šī tuvības sajūta, lai visvēsākajā naktī būtu silti, lai visstiprākajā putenī varētu labi redzēt un just otra klātbūtni arī pēc vaiŗakām dienām škirti. Domāt par darbu un koncentrēties uz konkrētām lietām spalvas vieglumā.

Tā es nodomāju, pētot biļešu cenas un karti. Lineāls rādīja vairāk, kā gribējās, bet pozitīvas emocijas nepameta. Karte vērās ciet un lidoja plauktā. Rokas saķēra galvu, jo tā ieslīga dziļās pārdomās. Nedēļas skrien viena pēc otras, tomēr tuvības sajūta dziest kā pusizdegusi svece. Lielā liesmā, bet acīmredzamā pusē. Istaba arī klusē. Sienām vairs nav par ko runāt. Mierīgā mūzika un ikmēneša ziedi vāzē. Lilliju smaržas radītā nostaļgija. Dzīvoklis viņas auras pilns tikai gulta galīgi tukša. Lielā sega nesilda kā agrāk. Dažās naktīs tiek izjusts vēsais tumsas pieskāriens. Palagos no sviedriem ne vēsts, bet telefonu piepilda retās ziņas.

Tā vien gribas pieliet istabu vārdiem pilnu. Smakt mīlestībā un nomirt laimīgam.

Istaba.

January 22, 2011


Saulei pazūdot aiz apvāršņa,

Silto istabu pārņema krēsla.

Uz grīdas izklāta biezā sega,

Spalgi skanēja vīna glāzes,

Sarunas pazemināja tempu,

Vārdi vērtās čukstos.

Mērenās klavieru skaņās,

Iezīmejās izjūtu atbalsis un kustību ēnas.

Nemierīgi dzeltenā sveču gaismā,

Parādījās pirkstu radītās švīkas un nagu pusmēneši.

Baltajās tapetēs tika ierakstīti skūpsti,

Viens pēc otra garāki un izteiksmīgāki.

Segā sūcas mīlas garša,

Gaisā valdīja reibinoša smarža.

Pauze pirms vētras.

Skatieni kas caurdura sirdis,

Un lika tām savīties kopā.

Par to runās tās sienas.

To jutīs ikviens.

Tā ir istabas aura.

Sniegs nedara pāri.

January 7, 2011


Snieg un puteņo,

Stipras vēja brāzmas.

Biezā sega aprok visu bez steigas,

Iekrāso dienu gaišākos toņos,

Palēnina straujās dienas tempu.

Mēs vairāk laika pavadam telpās,

Novērojot viens otru…

Dedzinam sveces,

Dzeram karstu tēju,

Apbrīnojam stipro vēju.

Sniegpārslas sitas logos,

Pulcējas kupenu baros,

Uz palodzēm, jumtiem vai vārtu stabiem.

Nav nozīmes aukstuma asajam zobam,

Svarīga ir tikai sniega sega.

Jo biezāka tā,

Jo tuvāk mēs visi kopā.

Viņa un Ziema.

November 30, 2010


 

Caur logu rūtīm, istabā lauzās saules stari. Mazās ledus puķes tos sašķēļa siltās lauskās, kuras patīkami durstīja sapnī iegrimušo seju. Sestdienu rītu iemidzinošā burvība vienmēr liek pamosties ļoti tuvu pusdienu smaržai, kad saule jau laužas jumta logos, bet piparmētru tējas garaiņi, kairinot jūtīgos deguna receptoru galus, cenšas izvilkt guļošo ķermeni no mīkstās segas apskāvieniem, tomēr bez vērā ņemamiem panākumiem. Mierīgais sapnis, turpinot savu izrādi, vilina ar vien dziļākā miegā, kurš man tīri labi patīk.

Par spīti mieram un siltumam, sāku just spēcīga vēsuma tuvošanos, tas, pelēkzila mākoņa veidolā, neapstādināmi lauzās aizraujošajā sapnī.  Vēsums turpināja tuvoties, sagraujot visus šķēršļus savā ceļā. Ikviens mēģinājums ietīties segā nenesa cerēto rezultātu. Katra sapņainā siena pārvērtās stiklā un plīsa niecīgās lauskās. Tās dūrās sejā un izsauca zosādu. Ķermeni pāršalca viegls drebulis, kam kā atbilde sekoja saslējušās ķermeņa spalviņas. Ārējais kairinājums kļuva nepārvarams, tādēļ bija laiks sākt rīkoties.

Pavēru nedaudz acis, lai novērtētu vēso pretinieku, tomēr bija jau par vēlu. Ledainas plaukstas pārbrauca pleciem un, dažas sekundes vēlāk, ar pirkstiem ieķērās spalvainajās krūtīs. Miegainās acis plaši pavērās no drēgnā šoka, bet to priekšā jau bija cits acu pāris. Pelēcīgais marmors iezīmēja akmens ciešu skatienu, kurš ar hipnotizējošu spēku liedza iespēju jebkādām kustībām. Sastingumā uzņēmu katru vēsuma vienību, tajā pat laikā cerot, ka tas nekad nebeigsies. Kaut kas lika to pat gribēt vēl un vēl. Alkas brieda pāri diskomfortam līdz mana ķermeņa temperatūra ņēma pārsvaru pār kareivīgo rīta svešinieku. Vēsās plaukstas sāka apjaust zudušo pārsteiguma momentu, tāpēc izlaida mazus, asus nadziņus. Viņas acīs uzliesmoja zila, ledus karalienes cienīga liesma, kuru pavadīja viegls smīns. Tas iezīmējās lūpu kaktiņos brīdī, kad tie pēkšņi sāka tuvoties manējiem un es guvu aukstu skūpstu. Dzestrais pieskāriens gaismas ātrumā pārņēma sejas ādu, līdz ,visbeidzot, atbalsojās mēlē. Tā neganti parskrēja zobu asajām malām un nolaizīja lūpas. Saldena kaisles piegarša pacēla temperatūru vēl par dažiem grādiem. Dziļi sirdī jau cēlās nelieli iekāres tvaiki. Tie lika dzinējam uzņemt apgriezienus, acīm iemirdzēties spožāk, bet prātam kalt revanša plānu. Kāpjošais ātrums sildīja arī vēso guļamistabas viesi. Paralēli visam varēja dzirdēt, kā uzgrīdas noslīd kažoks un viens celis tiek uzlikts uz gultas malas. Viņas ķermenis vēl vairāk pārliecas man, bet asie nadziņi, velkot nelielas, asas strīpas, pazūd zem segas līdz ieķeras gurnos. Degunā ielauzās salds anīsa un avenes parfīms. Tas, pieliekot punktu vēsajam periodam, aizdedza nevaldāmu liesmu. Tā lika atvērt acis un vizuāli izgaršot virs tām esošās krūtis. Viņa apjauta manu iekāri un pieliecās vēl zemāk, nostumjot segu pāri cirkšņiem, lai pavērtu skatienam manu kailo vēderu un dāvātu tam vairākus slapjus skūpstus, neizpaliekot aso zobu negantajiem dzelieniem.

Jutu, kā viss iziet no rāmjiem. Jumta logos spīdošā saule iezīmēja katru ķermeņa detaļu. Tā vairs galīgi nebija noslēpumainā nakts. Sirds ritms atgādināja negantas bungas. Viss iekšā virmoja un kliedza pēc rīcības, tomēr es turējos cik spēka. Rokas ieķērās palagā, bet viņa tikai turpināja iekarot ar vien jaunus ķermeņa apgabalus. Viens pēc otra tie tika izgaršoti un zobiņu iezīmēti. Spožās saules staru lauskas padarīja aizvērto acu ainu kvēlojoši sarkanu, kas pilnībā atspoguļoja katru no izbaudītajām sajūtām. Tās nebeidza pārsteigt. Tās nebeidzās nekad.

Déjà vu

November 21, 2010


…viņa iegāja dušā un aizbrauca prom. Es nedaudz pakavējos pie loga, vērojot viņas ķermeni pazūdam laternu dzeltenīgajā gaismā. Drīz atskārtu, ka pagājušas jaudesmit minūtes un man nosalušas rokas. Veco Rīgas namu logu ailes itin vēlami aicināja iekšā sala pieskārienu. Pielaidu vannu ar ūdeni un apgūlos tajā. Skatiens ieurbās dušas uzgalī, kurš bija iestiprināts ietvarā virss vannas. Pamanīju, ka tas vēl slapjš un tur lēni veidojas ūdens lāse. Tā krājās ar katru manu elpas vilcienu līdz nokrita tieši pa vidu, gluži caurspīdīgajam ūdenim. Tas no trieciena iebrējās gluži kā iesitās mana sirds. Prātu pārņema iztēle, kā šeit pirms nepilnas stundas mazgājās viņa. Kā viņas ķermenim pāri tecēja karstais ūdens, bet kustību radītie tvaiki aizklāja spoguļus un apņema tēlpu kā tādu. Radās iespaids, ka šeit vel ir viņa… Viņas aura stāvēja pie vannas un vēroja mani. Gaidīja līdz nodziest sveces. Tomēr dzisa tikai mans sapnis. Tas kurš mani katru dienu veldzē un moka…

Siltās krāsās.

October 26, 2010


Neiespējamas skaņas,
Kad saspīlētas it visas maņas.

Ausis tik spicas kā zaķiem,
Oža līdzīga viss izsmalcinātākajam kaķim.

Rudenī pie jūras spēcīgs vējš,
Viņš Tevi apliec un kažoku purina.

Sakārto katru spalviņu neskaitāmās variācijās,

Tās virmo un šūpojas.

Jūrā bangojo viļņi,

Viļņi, jā viņi…

Skaties uz zilo soliņu.
Vērstu pret jūru,
Vērstu pret sauli.

Tās garie starie apliec katru mākoni.
Cenšās sildīt spožos smaidus.

Baro vientuļo gaidas.

Viņi sanākuši šodien gar krastu.

Skatās varavīksnē.
Tik unikālā un pretdabiskā.

Hipnotizējošā aura liek tuvoties jūrai,

Kur rudens siltās krāsas,

Jaucās kopā viļņu putās,

Pārvēršoties stiprās jūtās.

Tās tiek glabātas sirdīs un nestas uz mājām,
Dalītas skūpstos un fotogrāfijās.

Mūsu mīļajās atmiņās.