Viņa un Ziema.

 

Caur logu rūtīm, istabā lauzās saules stari. Mazās ledus puķes tos sašķēļa siltās lauskās, kuras patīkami durstīja sapnī iegrimušo seju. Sestdienu rītu iemidzinošā burvība vienmēr liek pamosties ļoti tuvu pusdienu smaržai, kad saule jau laužas jumta logos, bet piparmētru tējas garaiņi, kairinot jūtīgos deguna receptoru galus, cenšas izvilkt guļošo ķermeni no mīkstās segas apskāvieniem, tomēr bez vērā ņemamiem panākumiem. Mierīgais sapnis, turpinot savu izrādi, vilina ar vien dziļākā miegā, kurš man tīri labi patīk.

Par spīti mieram un siltumam, sāku just spēcīga vēsuma tuvošanos, tas, pelēkzila mākoņa veidolā, neapstādināmi lauzās aizraujošajā sapnī.  Vēsums turpināja tuvoties, sagraujot visus šķēršļus savā ceļā. Ikviens mēģinājums ietīties segā nenesa cerēto rezultātu. Katra sapņainā siena pārvērtās stiklā un plīsa niecīgās lauskās. Tās dūrās sejā un izsauca zosādu. Ķermeni pāršalca viegls drebulis, kam kā atbilde sekoja saslējušās ķermeņa spalviņas. Ārējais kairinājums kļuva nepārvarams, tādēļ bija laiks sākt rīkoties.

Pavēru nedaudz acis, lai novērtētu vēso pretinieku, tomēr bija jau par vēlu. Ledainas plaukstas pārbrauca pleciem un, dažas sekundes vēlāk, ar pirkstiem ieķērās spalvainajās krūtīs. Miegainās acis plaši pavērās no drēgnā šoka, bet to priekšā jau bija cits acu pāris. Pelēcīgais marmors iezīmēja akmens ciešu skatienu, kurš ar hipnotizējošu spēku liedza iespēju jebkādām kustībām. Sastingumā uzņēmu katru vēsuma vienību, tajā pat laikā cerot, ka tas nekad nebeigsies. Kaut kas lika to pat gribēt vēl un vēl. Alkas brieda pāri diskomfortam līdz mana ķermeņa temperatūra ņēma pārsvaru pār kareivīgo rīta svešinieku. Vēsās plaukstas sāka apjaust zudušo pārsteiguma momentu, tāpēc izlaida mazus, asus nadziņus. Viņas acīs uzliesmoja zila, ledus karalienes cienīga liesma, kuru pavadīja viegls smīns. Tas iezīmējās lūpu kaktiņos brīdī, kad tie pēkšņi sāka tuvoties manējiem un es guvu aukstu skūpstu. Dzestrais pieskāriens gaismas ātrumā pārņēma sejas ādu, līdz ,visbeidzot, atbalsojās mēlē. Tā neganti parskrēja zobu asajām malām un nolaizīja lūpas. Saldena kaisles piegarša pacēla temperatūru vēl par dažiem grādiem. Dziļi sirdī jau cēlās nelieli iekāres tvaiki. Tie lika dzinējam uzņemt apgriezienus, acīm iemirdzēties spožāk, bet prātam kalt revanša plānu. Kāpjošais ātrums sildīja arī vēso guļamistabas viesi. Paralēli visam varēja dzirdēt, kā uzgrīdas noslīd kažoks un viens celis tiek uzlikts uz gultas malas. Viņas ķermenis vēl vairāk pārliecas man, bet asie nadziņi, velkot nelielas, asas strīpas, pazūd zem segas līdz ieķeras gurnos. Degunā ielauzās salds anīsa un avenes parfīms. Tas, pieliekot punktu vēsajam periodam, aizdedza nevaldāmu liesmu. Tā lika atvērt acis un vizuāli izgaršot virs tām esošās krūtis. Viņa apjauta manu iekāri un pieliecās vēl zemāk, nostumjot segu pāri cirkšņiem, lai pavērtu skatienam manu kailo vēderu un dāvātu tam vairākus slapjus skūpstus, neizpaliekot aso zobu negantajiem dzelieniem.

Jutu, kā viss iziet no rāmjiem. Jumta logos spīdošā saule iezīmēja katru ķermeņa detaļu. Tā vairs galīgi nebija noslēpumainā nakts. Sirds ritms atgādināja negantas bungas. Viss iekšā virmoja un kliedza pēc rīcības, tomēr es turējos cik spēka. Rokas ieķērās palagā, bet viņa tikai turpināja iekarot ar vien jaunus ķermeņa apgabalus. Viens pēc otra tie tika izgaršoti un zobiņu iezīmēti. Spožās saules staru lauskas padarīja aizvērto acu ainu kvēlojoši sarkanu, kas pilnībā atspoguļoja katru no izbaudītajām sajūtām. Tās nebeidza pārsteigt. Tās nebeidzās nekad.