Ļoti vēla vakarā…

Attēla avots: http://s.exs.lv/2cm

Krēsla pletās platumā un lika mūsu ēnām saplūst kopā. Pārvērsties par kaut ko daudz augstāku un prātam neaptveramu. Pietiekoši spēcīgu, lai liktu sirdīm sajūsmā kliegt vēl septiņus gadu desmitus. Iespējams pat bezgalīgi ilgi.

Manāms drēgnums izmainīja Tavu samtaino ādu un es ar lielāko baudu dāvāju siltu apskāvienu. Nav lielāka gandarījuma par spīdumu Tavās acīs. Viņam ir neierobežota vara pār mani. Gluži tāpat, kā visam, ko Tu dari.

Klausoties sienāžu vijolēs, mēs sagaidām pirmās zvaigznes. Tas ir mirklis, kad tiek otreiz izdzīvotas pirmās, kopīgās atmiņas, kalnu mīlestības aizmetņi, pilnmēness apspīdētas peldes, prātu reibinošas dejas un vīna vakari.

Maigs skūpsts un nedadz mikla lūpu garša pavadīja pēdejos saules starus pazūdam aiz apvāršņa. Rokas sakļāvās uz brīdi vēl ciešāk, iztaisnojot pēdas, liekot kājām savīties kopā, bet ausīs izskanēja sen gaidītie atslēgas vārdi…

 

+++